Šodien nedaudz citādi. Zināju, ja nemācīšos, nedabūšu visur ieskaites. Aizejot uz anatomikumu pēc bioloģijas ieskaites rezultātiem, sagaidīja mazs pārsteigums. “Ieskaitīts!” teica pasniedzēja, sniedzot manu sekmju grāmatiņu. Pārsteigums tādēļ, ka konspektam biju izgājis tikai vienu reizi cauri un 100 jautājumu testā bija daudz šaubīgu jautājumu. Aizejot mājās priecīgs, jo nelielā nolemtības sajūta, ka semestris netiktu pabeigts, nedaudz pagaisa no prāta. Zināju, ka ieguldījums 3 dienu mācīšanās veidā būtu perfekts nobeigums semestrim. Sajūta bija laba. Tiku līdz mājām un ar to pašu brīdi mazais slinkuma monstrs pamodās. Nespēju neko izdarīt. Bet tad ieraugot Skaipā ziņu no grupas biedra, ka jaunais semestra saraksts pieejams. Es bīdīju pelīti, cik vien ātri iespējams, lai lejupielādētu lekciju sarakstu. Atvēru. Izskatīju cauri. Tas bija tieši tas, ko vajadzēja. Pāris mēnešu laikā lielākais motivācijas uzplūds. Sapratu, ka savai eksistencei ir nepieciešamas pārmaiņas. Tas ir dzinulis. Jautājums paliek- kā, lai atrod ko tik pat iedvesmojošu? Tas laikam paliks pagaidām miglā tīts, bet tagad gan motivēts un cerību pilns atpakaļ dodos pie grāmatas. Taču lasītājam vēl neliels komiks atslodzei.

           Pabeidzot rakstu sapratu, ka esmu piemirsis pateikt, ka šodienas sākums tomēr nebija nulles vērtībā. Atziņa, ko guvu- cilvēki grib dalīties satraukumā, priekā un bēdās ar citiem, neatkarīgi no tā, vai TEV tas interesē vai nē. Ja pateiksi, ka neinteresē, vari sāpināt tos, kuru “plecu” tev var savajadzēties.

No ziemas vēl gribās tikai dēļa priekus pabaudīt. Tad gan ar prieku gaidīšu pavasari. 

Njām, nekas labāks nenāk prātā pirmajai rindai. Beidzot esmu saņēmies reizi pa reizei kaut ko uzrakstīt.Tādu kā dienasgrāmatu. Tā īsti jau nebūs, jo publikai pieejams, taču vismaz kāds ekspresijas veids, kur izlikt (gandrīz) visu, ko domāju. Gandrīz tāpēc, ka cilvēks bez kāda noslēpuma ir kā atvērta grāmata. Uzskatu, ka tas ir diezgan šaušalīgi. Un atkal nonāku pie tā, ka īpaši rakstīt nav ko. Tā tikai tad, kad vajag kaut ko uzrakstīt. Kad vārdi plūst vai pa ausīm ārā, nav pieejams nekas, uz kā uzrakstīt.

Visādi citādi,  ja sāktu no sākuma, man vienkārši nepietiktu laika visu uzrakstīt, jo mājasdarbi paši nepildās. Diemžēl. Ziemassvētku brīvdienas pagāja ar lielu ballēšanos, slinkošanu un slimošanu. Lai arī cik ļoti mēģinātu sevi piespiest, uzsākt mācības nebija iespējams uzsākt. Motivācijas trūkums? Nedomāju gan. Vairākas reizes bija uzņemšanās pieplūdums, kurš noplok tiklīdz esmu pilnīgi gatavs ‘atdoties’ mācībām.

Pēcāk bija arī neliela pasēdēšana ar saviem žīdiņiem, pirms R. dodas prom uz Glāzgovu mācīties . Tas bija jauki. Protams lielais paldies S. par uzņemšanu. Pēc šādiem vakariem ir liels prieks, ka ir cilvēki, ar kuriem vari pavadīt labi laiku, beidzot raizēties, aizmirstot lietas, par kurām citas dienas tādas raizes, ka vemt gribas. Bet tagad gan pietiks muļķoties. Laiks atgriezties pie mācībām.