Pēc pāris stundu mācībām mani pārņēma slinkums. Parastais, kas jauc prātu, novirzot no domām, kas svarīgas, uz pilnīgi nevajadzīgām. Es nespēju beigt slinkot, līdz mutē ūdens smeļas. Domāju, ka neesmu vienīgais. Cilvēki ir slinki. Liela daļa pasaules ikdienā strādā pie tā, lai cilvēcei būtu vieglāk dzīvot, būtu mazāk jāpiepūlas. Citiem vārdiem sakot, lai cilvēki varētu vairāk slinkot. Protams, ka tas attiecas uz visiem, bet jautājums ir, cik ļoti katrs to parāda. Nevaru lepoties ar īpaši biežu saņemšanos. Dažkārt runājot ar citiem, jautājot, kā iet un apspriežot dienas gaitas, pa kādai reizei iesmeldz, jo nespēju nomākt nelielo slinkuma briesmoni sevī. Atkarīgs no dienas, bet principā palaists brīvsolī tas ierobežo jebkuru darbību, vēloties vairāk vai mazāk neko nedarīt.
Šodien nedaudz citādi. Zināju, ja nemācīšos, nedabūšu visur ieskaites. Aizejot uz anatomikumu pēc bioloģijas ieskaites rezultātiem, sagaidīja mazs pārsteigums. “Ieskaitīts!” teica pasniedzēja, sniedzot manu sekmju grāmatiņu. Pārsteigums tādēļ, ka konspektam biju izgājis tikai vienu reizi cauri un 100 jautājumu testā bija daudz šaubīgu jautājumu. Aizejot mājās priecīgs, jo nelielā nolemtības sajūta, ka semestris netiktu pabeigts, nedaudz pagaisa no prāta. Zināju, ka ieguldījums 3 dienu mācīšanās veidā būtu perfekts nobeigums semestrim. Sajūta bija laba. Tiku līdz mājām un ar to pašu brīdi mazais slinkuma monstrs pamodās. Nespēju neko izdarīt. Bet tad ieraugot Skaipā ziņu no grupas biedra, ka jaunais semestra saraksts pieejams. Es bīdīju pelīti, cik vien ātri iespējams, lai lejupielādētu lekciju sarakstu. Atvēru. Izskatīju cauri. Tas bija tieši tas, ko vajadzēja. Pāris mēnešu laikā lielākais motivācijas uzplūds. Sapratu, ka savai eksistencei ir nepieciešamas pārmaiņas. Tas ir dzinulis. Jautājums paliek- kā, lai atrod ko tik pat iedvesmojošu? Tas laikam paliks pagaidām miglā tīts, bet tagad gan motivēts un cerību pilns atpakaļ dodos pie grāmatas. Taču lasītājam vēl neliels komiks atslodzei.
Pabeidzot rakstu sapratu, ka esmu piemirsis pateikt, ka šodienas sākums tomēr nebija nulles vērtībā. Atziņa, ko guvu- cilvēki grib dalīties satraukumā, priekā un bēdās ar citiem, neatkarīgi no tā, vai TEV tas interesē vai nē. Ja pateiksi, ka neinteresē, vari sāpināt tos, kuru “plecu” tev var savajadzēties.
